Brauciens tika organizēts sadarbībā ar Argentīnas putnu vērošanas kompāniju „Seriema Nature Tours” un vienu no tās dibinātājiem German Pugnali.

Maršruts tika izstrādāts tā, lai divās nedēļās gūtu iespējami plašāku iespaidu par daudzveidīgo Argentīnas dabu. Galvenie pieturas punkti – Argentīnas pampas, Ibera mitrāji un tropiskie Atlantijas lietusmeži, kas ieskauj Iguazu ūdenskritumus.

Mūsu braucienu var dalīt divās daļās, jo Buenosairesā un pirmās trīs dienas Atlantijas okeāna krastā, mūsu grupu vadīja German Pugnali, bet augstāk uz ziemeļiem - Ibera mitrājos un pie Iguazu, bijām kopā ar Hernan Casanas. Abi ir lieliski putnu pazinēji un kompānijas „Seriema Nature Tours” līdzīpašnieki un vadītāji. Gribas īpaši atzīmēt viņu lieliskās zināšanas par putniem un dabu vispār, toleranci, lielisko humora izjūtu un rūpes par mūsu drošību.

Iespaidi tiešām tika gūti visplašākie. Iespējams, arī tāpēc, ka grupa – 8 cilvēki, bijām ar ļoti dažādām interesēm. Divi putnotāji no Somijas, kam, izrādījās, pamatinterese tomēr ir par augu valsti, trīs profesionāli putnu fotogrāfi Daiga Možeika, Igors Deņisovs un Oskars Šmeliņš, divas dalībnieces, kam mērķis bija nokļūt Argentīnā nevis putnu dēļ, bet lai iepazītu tās dabu un kultūru, kā arī es – brauciena iniciatore un koordinatore.

Ierodoties Buenosairesā, vispirms tikām aizvesti uz dabas rezervātu Costanera Sur. Tas ir parks ar 3.5 km2 lielu platību pašā pilsētas centrā, blakus Laplatas upei. Šeit, nelielā teritorijā, var vērot gandrīz visus Argentīnā sastopamos biotopus un lielu skaitu putnu sugas (putnu sugu sarakstā – 298 parkā ligzdojošas sugas!). Pāris stundu pastaigas laikā iespējams piefiksēt līdz 60 sugām. 2008. gadā parkam tika piešķirts putniem nozīmīgās vietas statuss.

Tā arī mēs- savās grāmatiņās dienas beigās varējām atzīmēt 47 novērojumus. Varbūt kādam tas neliksies daudz, taču jāņem vērā, ka mēs nebijām nekādi lielie putnu pazinēji un visas sugas mums bija absolūts jaunums. Vienīgais, par ko zinājām pirms ieiešanas parkā, bija Argentīnas nacionālais putns –Rufous Hornero.

Tā kā mūsu grupā bija trīs fotogrāfi, tad reizēm, pateicoties tieši viņu darbam, varējām gan ieraudzīt ko jaunu, gan atsaukt atmiņā pa dienu redzēto.

Turpmākās trīs dienas vadījām Buenosairesas provincē, Atlantijas okeāna krastā, kūrortpilsētiņā San Clemente del Tuyu. Laika apstākļi šajās dienās nebija pārāk atšķirīgi no Latvijas rudens – vējains, lietains, pavēss (ap +14, +15 grādiem).

Vērojām putnus jau pa ceļam uz turieni un daži prātā paliekošie novērojumi bija – Greather Rea– liels, strausam līdzīgs putns, kurš ir ļoti izplatīts Dienvidamerikā, ibisi, gārņi, kā arī daži skaisti krāsaini putni, kas apdzīvo pampas – Scarlet-headed Blackbird, Grassland Yellow-Finch, Brown-and-yellow Marshbird.

Apmēram kādus 15 km no San Clemente del Tuyu, atrodas vieta, kur Laplatas upe ietek Atlantijas okeānā. Ietekas vietā izveidojusies pussala, pavasara migrāciju laikā putniem ir lieliska atpūtas vieta. Kartē šī vieta mazliet atgādina mūsu Kolkas ragu. Te arī ir izveidots dabas rezervāts – Punta Rasa, tulkojumā – mitrāju punkts. Mūsu apmeklējuma laikā gan nekādus putnu tūkstošus neredzējām, iespējams tāpēc, ka vēl īsti nebija sākusies sezona. Taču tas mums ļāva vēl labāk iegaumēt un iemācīties pašiem noteikt to ko vērojam.

Fotogrāfi īpaši iemīļoja dažādus plēsējputnus, kas riņķoja virs pampām – Southern Caracara, Chimango Caracara, Snail Kite (gliemežu klija). Bet okeāna krastā vērojām dažādas kaijas, jūras žagatas, zīriņus, kā arī pirmoreiz ieraudzījām racējapogu Burrowing Owl.

Mums tika piedāvāta iespēja aplūkot dzīvi Argentīnas laukos. Devāmies ganībās, kur kopā ar govīm uzturējās liels daudzums putnu – Sauthern Screamer, Shiny Cowbird, Snowy Heron un ibisi. Acīmredzot govju tuvums tos nodrošina ar lielisku barības bāzi. Dažās lagūnās redzējām arī bridējputnus un visizplatītāko stārķi – Maguari Stork – ļoti līdzīgs mūsu baltajam stārķim, vienīgi izteikts sarkans gredzens ap acīm.

Šī posma noslēgumā jau varējām lepoties ar parastāko sugu nosaukumu zināšanām.

Atceļā uz Buenosairesu, no kurienes mums bija paredzēts doties uz ziemeļiem, piedzīvojām vēl vienu patīkamu pārsteigumu. Pusdienu pauzei piestājām pie veikala- krodziņa, kurā viss šķita sastindzis laikā – kaut kur apmēram 50-60 gados. Bet tas nemaz netraucēja uzņemt un paēdināt mūsu grupu jau pēc 15 minūtēm. Ļoti laipna apkalpošana, garšīgs ēdiens un – kāds interjers! - to mēs droši vien atcerēsimies vēl ilgi. Vietas nosaukums – „El Sol de Mayo” – maija saule.

Buenosairesā notika gidu maiņa un turpmākās dienas mūs vadīja un gan izglītoja, gan izklaidēja Ernans.

Uz nākamo pieturas vietu – Korientes provinci, devāmies ar sabiedrisko transportu.

Tā kā tas bija nakts brauciens autobusā, tad ļoti augstu novērtējām servisu! Autobuss aprīkots ar izvelkamiem krēsliem, pasažieri nodrošināti ar segu un spilvenu, iespēja individuāli skatīties videofilmas, netraucējot pat kaimiņu. Mums tika pasniegtas vakariņas un no rīta brokastis. Jutāmies noteikti komfortablāk, nekā lidmašīnā. Augstāk uz ziemeļiem, ainava pamazām kļuva aizvien vienveidīgāka, vienmuļāka. Ja pampas – tā ir zāle pāri galvai, tad šeit jau zālājs izskatījās noganīts, visapkārt līdzenums – cik vien tālu acs var saredzēt. Meži, kas bija gar ceļa malām esot stādīti un neko labu dabai nedodot, drīzāk izjaucot dabisko līdzsvaru – tā zināja stāstīt Ernans. Bija arī dažas tējas plantācijas. Mate – tas ir izplatītākais dzēriens Dienvidamerikā. Izbrīnu radīja rīsu lauki, jo šķita, ka šinī vietā un tādā sausumā nevar rīsus izaudzēt. Taču – esam Ibera, kas ir pasaulē otrais lielākais dabīgi izveidojies mitrājs. Te reizēm pļava tikai izskatās pļava, bet patiesībā tas ir purvājs, ko ,maskē blīvi noauguši ūdensaugi. Šeit sastopamās bioloģiskās daudzveidības dēļ, Ibera mitrājos kādam miljonam km2 ir piešķirts aizsardzības statuss.

Arī mūsu ferma „San Juan Poriahu”, kur turpmākās trīs dienas dzīvojām, atrodas vietā, kam ir dabas aizsardzības statuss. Pašas fermas pirmsākumi datējami ar 16. gadsimtu, kad te bijusi vietējā misija. Spāņu kolonizatori ļoti centušies vietējos guarani cilts indiāņus pievērst kristīgajai ticībai. Pirmais, ko tie apmetoties šajā vietā darījuši, sākuši stādīt kokus. Tas tādēļ, lai būtu kur patverties no saules svelmes. Parasti visu pavasari un vasaru šeit valdot liels karstums.

Mums par laimi, šogad esot nepieredzēti auksts laiks – tikai +30 grādi un arī liels sausums. Iemeslus gan neviens īsti nezināja izskaidrot.

Mūsdienu izskatu ferma ieguvusi 19. gs. beigās.

Bet šodienas saimnieks daļu savu lauku apstrādā, audzējot labību un rīsus, daļu nogana, jo viņam pieder lieli ganāmpulki (50 zirgi un ap 2000 govīm). Bet lielāko daļu teritorijas atvēlējis tūristiem, kam interesē dabas bagātības.

Tādi esam arī mēs un jāatzīst, ka tieši šeit pavadītais laiks visiem grupas dalībniekiem palicis atmiņās visspilgtāk. Ja būtu jāizvēlas, kur mēs gribētu atgriezties, tad noteikti pirmā vieta būtu „San Juan Poriahu”.

Jau Rīgā, gatavojoties braucienam, biju papētījusi kādi putni mūsu maršrutā iekļautajos apgabalos sastopami. Dažas sugas, piemēram, White and Black Monjita, vai Strange-tailed Tyrant ir ļoti reti un tikai šajā apvidū sastopamas. Tas, protams, raisīja vēlmi putnus redzēt savām acīm.

Mūs visur vadāja un putnus palīdzēja meklēt vietējais gids Karloss, kas ikdienā strādā fermā, bet tā kā viņam ir liela interese un plašas zināšanas par apkaimē sastopamām vērtībām, saimnieks ir atvēlējis viņam būt arī par viesu pavadoni.

Jau ierašanās dienā mūs sagaidīja milzu veiksme. Nosaucu gidam jau divas iepriekš minētās retās sugas un vēl Jabiru – lielāko no stārķiem, ko mēs gribētu redzēt. Prognozes, to uzklausot, bija – ja paveiksies. Bet tikko mēs izbraucām ārpus fermas vārtiem, jau tūlīt tikām burtiski pievesti klāt Black and White Monjita!

Pēc tam kādu laiku priecājāmies par Rosean Spoonbill (rozā karošknābju) koloniju turpat netālu no iebraucamā ceļa, vērojām arī jau pazīstamās Caracara, American Vulture un Wood Stork, kā arī dažādu sugu gārņus, kas mierīgi sadzīvoja viens otram blakus.

Ceļa pretējā pusē, pie atklātas ūdenstilpnes pirmoreiz tikām iepazīstināti ar kaimanu –Dienvidamerikas krokodilu radinieku. Acīmredzot tūristu priekam šis dzīvnieks, ko sastapām, bija pieradināts iznākt no ūdens uz gida aicinājumu un ļāvās sevi aplūkot pietiekami tuvu, lai iznāktu labu labās bildes.

Pēcpusdienā gids apsolīja mūs aizvest pie Jabiru ligzdas, kas esot tepat netālu. Tātad – šodien ar garantiju ir iespēja redzēt vismaz divas no sugām, ko vēlējos.

Bet pa ceļam uz ligzdu, piedzīvojām vēl vienu veiksmi un brīdī, kad skatījāmies teleskopā uz Strange-tailed Tyrant, gids Ernans teica – šobrīd jūs apskauž puspasaules putnu vērotāji!

Šajā dienā novērojām arī daudz citu radību – lielākus un mazākus dzīvniekus, rāpuļus un kukaiņus. Visbiežāk sastapām pasaules lielākos grauzējus – kapibaras. Tās mierīgi baudīja sauli uz visiem ceļiem, kur braucām. Ar laiku tā pieradām, ka īsti vairs nepievērsām uzmanību. Visos grāvjos varēja manīt pa kādam kaimanam, tāpēc sapratām, ka bez automašīnas (mūs visur vadāja ar džipu) un gida labāk ārpus fermas teritorijas nedoties.

Nākamajā dienā devāmies izbraukumā ar laivu, lai fotogrāfi varētu gūt labākus kadrus ar tieši ūdens tuvumā mītošiem putniem. Bet vakarpusē, tie, kas vēlējās, guva jaunu pieredzi jāšanā ar zirgu. Izmēģinājām, kā ir būt par gaučo. Un tā tiešām nebija mierīga pastaiga pa labiekārtotiem ceļiem! Bridām pa dumbrājiem, šķērsojām ūdeņus blakus kaimaniem – izjūtas visasākās. Bet ar to pašu arī vēlme to atkārtot pie pirmās iespējas.

Šajā vakarā vienojāmies arī par nakts ekspedīciju. Vērojām pūces turpat fermas teritorijā un vēlāk devāmies nelielā izbraukumā, lai iepazītu nakts dzīvniekus ārpusē. Redzējām pampu lapsu ar mazuļiem pie alas, kapibaru mātes un veselu „bērnudārzu” ar mazuļiem, briedīšus Marsh Dear, protams, arī kaimanus, u.c. jau dienā manītos zvēriņus.

Pēdējās dienas priekšpusdienā devāmies uz mežu, kas bija tik atšķirīgs no mums ierastā – viss zaļums tikai koku galotnēs. Tās gluži kā jumts pārsedza kailos koku stumbrus un apakšā veidoja īpatnēju mijkrēsli. Vēl īpatnējāku to padarīja koku saknes, kas reizēm vijās lielos lokos – pat pāri cilvēka augumam. Mēs jutāmies kā pasaku mežā. Šeit gan daudz putnu neredzējām – traucēja lapotne un vājais apgaismojums. Bet toties sastapām skaļākās radības šajā apkārtnē – bļaurus. Šiem pērtiķiem gan bija sācies pārošanās laiks un gids mudināja mūs īpaši tos nekaitināt, viņi reizēm kļūstot agresīvi.

Kopumā šajās trīs dienās novērojām ap 130 putnu sugām un 11 dažādus dzīvniekus.

Nākamais pieturas punkts – Iguazu ūdenskritumi un tropiskie un Atlantijas meži ap tiem.

Atkal pa ceļam lieliski varējām vērot kā nomainās apkārtējā ainava – kļūst kalnaināks, sākas tropu meži. Pārbrauciens ilga visu dienu, taču tā laikā paspējām apmeklēt provinces lielāko pilsētu – Posadas un vēlāk arī vienu no Misiones provincē esošām misijām – San Ignasio mini. Misiones province savu nosaukumu esot ieguvusi tieši pateicoties lielam šādu misiju skaitam tās teritorijā. Līdz mūsdienām saglabājušās 11 vietas, kur var iepazīt šo vēsturisko aspektu.

Vakarpusē jau esam pie Iguazu, taču uz pašiem ūdenskritumiem paredzēts braukt tikai nākamajā dienā. Tāpēc izmantojam laiku un iepazīstamies ar viesnīcas apkārtnē esošiem putniem un augiem. Daudzi, ko mēs audzējam kā istabas augus, šeit zied un zaļo brīvā dabā un ap tiem lidinās arī pa kādam kolibri.

Šinī apvidū man bija tikai viena konkrēta vēlme – ieraudzīt Toco Tucan – putnu ar lielo dzelteno knābi. Pēc iepriekšējām veiksmēm jau šķita, ka tas būs vienkārši. Taču – ar to jau putnu vērošanas ekskursijas ļoti atšķiras no pārējām – neko nekādi nav iespējams prognozēt iepriekš. Pirmajā vakarā tā arī putnu nesastapām. Viņa radinieku gan, taču tam bija citas krāsas knābis.

Visu nākamo dienu pavadījām pie Iguazu ūdenskritumiem, kas izveidojušies Iguazu upes krastos, vietā, kur vienā upes krastā ir Argentīna, otrā– jau Brazīlija. Tie ir iekļauti UNESCO pasaules mantojumu sarakstā un, kā ievērojams dabas objekts, ir viens no pretendentiem uz jaunā, 8. pasaules brīnuma nosaukumu.

Iguazu – tulkojumā no vietējās guarani cilts indiāņu valodas nozīmē: „I” – ūdens, „guazu” – liels. Tātad – „lielais ūdens”. Kopējais ūdenskritumu garums ir ap 1.5 km, kaskādes (pavisam 275! ) krīt no 80 m augstuma.

Pērkot biļetes, uzzinājām, ka iepriekšējā dienā parku apmeklējuši 40 000 cilvēku. Bet viesnīcu komplekss blakus ūdenskritumiem ir pasaulē visapmeklētākā viesnīca ar lielāko viesu skaitu gadā!

Pašus ūdenskritumus nav iespējams vārdos aprakstīt, tas katram jāredz pašam. Mums paveicās, jo šajā laikā ūdens upē bija pietiekamā daudzumā, lai straumes nodrošinātu visu kaskāžu darbošanos. Esot arī gadījumi, kad upe gandrīz sausa, līdz ar to darbojas tikai pāris lielākie ūdenskritumi. Bet reizēm atkal palu laikā ūdens gāžoties milzīgām straumēm, netīri brūns.

Mēs redzējām un piefiksējām ļoti skaistus skatus. Pats skaistākais man šķita neatņemamās ūdenskritumu pavadones – svīres Great Dusky Swift. Tās visu laiku lidinās virs ūdenskritumiem, metas straumēs un pēc tam, ar nadziņiem ieķērušās klintīs, atpūšas.

Uz suvenīriem kā neiztrūkstošs elements blakus ūdenskritumiem bija zīmēts mūsu meklētais Toco Tucan. Arī mums šodien beidzot izdodas to ieraudzīt jau pie pašas ieejas parkā. Bet tikai uz īsu brīdi. Vēlāk to redzējām lidojumā pie lielākā no ūdenskritumiem – Velna rīkles.

Dažiem savukārt šeit skaistākais šķita neskaitāmie tauriņi, kas lidinājās visapkārt, jo krāsu kombināciju ziņā daba tos šeit īpaši dāsni apveltījusi.

Bet daļa no mūsu grupas guva neaizmirstamus iespaidus, izbraucot ar laivu zem ūdenskritumiem.

Tā nu sanāk, ka šajā dienā putniem veltījām samērā maz uzmanības. Pirmkārt jau milzīgā cilvēku skaita dēļ, kas bija visapkārt, otrkārt – pats ūdenskritums arī prasa īpašu uzmanību. Tāpēc nākotnē, ja vēl būs kāds brauciens uz šo pusi, ir pilnīgi skaidrs, ka šai vietai jāatvēl vismaz divas dienas.

Bet mēs nākamajā dienā devāmies iepazīt īstus džungļus – tā solīja gids. Tur putnu būšot tik daudz, ka nezināšot kurā virzienā skatīties. Esot iespēja sastapt arī lielākus zvērus, piemēram, leopardus.

Pa ceļam piestājām pie kādas upes, kas ļoti atgādināja Gauju pie Murjāņiem. Tur novērojām bezdelīgas, zivju dzenīšus, dažas pīles u.c. putnus.

Ierodoties Urugua – I dabas parkā, pirmoreiz visa brauciena laikā sastapāmies ar neskaitāmiem kukaiņiem- bites, vaboles, lapsenes, jā, arī tauriņi. Bet šoreiz bija maz laika par tiem priecāties – visu laiku nācās atvairīties no bitēm un lapsenēm. Tas pastaigu džungļos nevērsa par patīkamu nodarbi.

Arī paši ”džungļi” sagādāja vilšanos - prātā tie jau bija ieskicējušies ar milzu kokiem, kas apvijušies ar vīteņaugiem, ar necaurredzamiem krūmiem. Taču mēs staigājām pa samērā civilizētu taku, kuras malās auga bambusi, viss tālu un labi caurredzams. Nospriedām, ka gids īstus džungļus nemaz nav redzējis un tāpēc noteikti jāuzaicina pie mums uz Latviju – te mēs viņam tos parādīsim.

Arī putni mums nemaz negribēja rādīties. Nospriedām, ka vainīgi pretodu līdzekļi, ko milzīgā daudzumā bijām sapūtuši savai aizsardzībai un tie visu dzīvo radību ir aizbiedējuši.

Pēc ļoti īsām un ātrām pusdienām, ko joprojām pavadīja milzīgs daudzums kukaiņu, nolēmām atgriezties Iguazu ciematā, kur iespējams apmeklēt kolibri dārzu.

Tajā, pusotras stundas laikā, novērojām 8 kolibri sugas. Visgrūtāk nofotografējamais putns izrādījās Bezdelīgastes kolibri Swallow-tailed Hummingbird. Viņš pie barotavas pielidoja tikai uz mirkli un atkal pazuda no redzesloka. Nācās ilgi un pacietīgi gaidīt nākamo vizīti. Bet tā atkal bija tikpat zibenīga. Tas sagādāja pamatīgas galvassāpes mūsu fotogrāfiem. Un tomēr – visa brauciena laikā ir tapušas brīnišķīgas fotogrāfijas, ko aicinu apskatīt zemāk minētajās adresēs.

Pēdējais brauciena posms pagāja Buenosairesā.

Kā gan bez steika un tango, esot Argentīnā! Šeit atgriezāmies tieši 18. novembrī – nosvinējām Latvijas valsts svētkus un pēc vakariņām restorānā, apmeklējām vietējo milongu.

Milonga ir tango deju vakars. Mūs šeit pavadīja Agnese Vanaga – latviete, kas nu jau piecus gadus vada savu tango studiju Buenosairesā. Uzzinājām, ka galvenais noteikums dāmām, kas vēlas dejot – obligāti jābūt augstpapēžu kurpēs! Mēs šoreiz bijām vērotāju lomās, tomēr sakām lielu paldies Agnesei par iespēju iejusties šajā atmosfērā.

Pēdējā vakarā, apkopojot visu mūsu putnu grāmatiņās esošo novērojumu skaitu, iznāk, ka brauciena laikā esam redzējuši 263 putnu sugas ( no ~900) un 11 dažādus dzīvniekus.

Pēc brauciena vislielāko paldies gribas pateikt abiem gidiem, kas uzņēma mūs kā savus draugus, kā arī viņu kompānijas „Seriema Nature Tours” darbiniekiem, kas nodrošināja ērtības visa brauciena laikā! Mums, tā dalībniekiem, atlika tikai vērot putnus un brīnišķīgās dabas ainavas.

 

 

Raksta autore un brauciena koordinatore: Ilze Vilšķērste

Rīgā, 2010. gada 19. decembrī

 

Saites:

Daigas Možeikas galerijas: http://fotogalerijas.lv/lat/ un

Igora Deņisova fotogalerija: http://picasaweb.google.com/Igors.Denisovs

Oskara Šmeliņa fotogalerija: http://foto.delfi.lv/my_album/68212/

Pilnais brauciena apraksts trijās daļās www.draugiem.lv sadaļā „Ceļojumi”, autore Ilze Vilšķērste.

 

2010.12.21 11:49